Šķietami, jau devītā diena uz riteņiem, bet joprojām nav miera. Nosaucies par sēni – lien grozā.
Nosaucies par tūristu – brauc vēl vienu CTO maršrutu. Un ja pat ne maršrutu, tad vismaz seko ieteikumiem.
Nolēmu apskatīt apkārtni – Oroklini ezeru, kas vairāk izskatās pēc dīķa, un pakalnu, no kura it kā paveroties brīnišķīgs skats.
Kuģstrūklaka
Līdz ezeram tiku diezgan veikli. Ezers ir sīciņš, bet gada laikā te apgrozās desmitiem putnu sugu, man šķiet, pat pāri simtam aiziet.
Īstenībā tas, protams, nav ezers, bet gan purvs, viens no tikai septiņiem dabiskajiem Kiprā.
Bez binokļa te netikt skaidrībā
Brošūras pilnīgi jaunas, tīriņas un no lietus pasargātas
Ar flamingo un viņu radiniekiem mūs nepārsteigsi, kaut ko tādu redzējām Itālijā
Skats no Voroklini pakalna
Jāsaka, ka kafejnīcu te apkārt ir papilnam, nav gan īsti skaidrs kāpēc, jo skats no šī pakalna īpaši neatšķiras no blakusesošo pauguru skatiem. Mārketings?
Nezinu, vai bija vērts rāpties augšā, bet pēc tik daudzām dienām tas vairs lielas pūles nesagādā
Aizsargājamām dabas teritorijām ūdeni nežēlo.
Nolēmu uzmīt vēl vienā tādā pašā paugurā. Ceļš gleznains, bet no mērena MTB braucēja, nevis ekstrēmista skatpunkta — tīrās mocības. Te kājām augšā, te ar līdz galam nospiestām bremzēm lejā, un tā ik pēc divām minūtēm.
Slīpums vienkārši neprātīgs, īpaši jau grunts ceļam
Pa ceļam trāpījās āži
Un tro-lo-lo
Kā redzam, savas govis Kiprā tomēr ir, lai arī nedaudz
Aitakoatls
Jau esot netālu no Larnakas, iebraucu tā saucamajā Rizoelijas "mežā". Ar mežiem Kiprā viss ir diezgan bēdīgi — tas, ko te sauc par mežu, pēc mūsu mērogiem ir sīciņš un diezgan rets parks. Apmeklētājus tur nemanīju, neraugoties uz lērumu piknika vietu un brīvdienu. Diezgan muļķīgi pabraukājies šurpu turpu un uzminis vēl kādus desmit kilometrus pa pauguru, kur atrodas mežs, gāzu uz viesnīcu.
Mājupceļā iebraucu velobodē, kura šoreiz bija vaļā. Tur es sadabūju milzīgu kartona kasti, kas bija nepieciešama velosipēda iepakošanai. Un lai gan man tā tika par brīvu un tajā ietilpa arī atsevišķi kartoni ritenim un disku bremzēm, tik un tā es vairs tā nekad nedarīšu: jo vispirms man to nācās stiept trīs kilometrus līdz viesnīcai, bet pēc tam vēl piecus – līdz lidostai. Ņemot vērā tās izmēru, var teikt, ka biju paķēris līdzi buru, bet es taču neesmu kuģis! Jā, un pa nakts šoseju braukt ar kasti ir visai nedroši.
Šķiet, kā neiegrozīsi, būs jāpāriet uz velosomu. Sen jau skaidrs, ka jebkuram hobijam ir tendence izplesties tik ilgi, līdz tas sāk sūkt no tevis resursus kā baobabs no nabadzīgās Āfrikas augsnes, bet kur gan tu liksies. Galu galā tieši to tu arī gribēji — lai būtu ar ko īsināt laiku un tērēt to ar jēgu. Velotūrisms šeit galīgi nav izņēmums — ja pirksi visus vajadzīgos aksesuārus, drīz vien pietrūks vietas to glabāšanai, nerunājot nemaz par to, cik maksā kārtīgs ekipējums. Bet ticiet man, tas ir tā vērts — telts, kuras apakšai pat ar piecu tūkstošu milimetru ūdens staba ūdensizturību varētu sūkties cauri ūdens, ja zem tās sakrājusies liela peļķe; ko tad vēl runāt par 2000 vai vispār bez norādītiem raksturlielumiem. Lūk, mana vecā, bet lieliskā "Vaude" telts ir padilusi, un ir pienācis laiks jaunai, bet skopums briesmīgi žņaudz, ņemot vērā, cik reti es nakšņoju teltī un cik ļoti man patīk lidot uz valstīm ar saulainu klimatu.
Runājot par pēdējām, tuksneši man lieliski der, un tāpēc, saņēmies kārtējam neprātam, es nopirku biļeti uz Izraēlu, no kurienes nokļūšu Jordānijā. Mani tur gaida beduīni, kuriem lēnām, bet pārliecinoši krītas viesmīlības grādi, bet aug alkatība, klintī izcirstā senā pilsēta Petra un katru dienu saule ar nedaudz virs 20 grādu siltuma — tieši laikā, lai neuzceptos.
Bet pagaidām vēl stāstu par Kipru, lai gan atlicis pavisam nedaudz. Ieradies viesnīcā, es tā īsti neatpūtos, jo cietu no tās pašas svelmes, kas maijā Kiprā jau bija sasniegusi divdesmit sešus grādus. Tagad, kad rakstu šīs rindas un aiz loga ir trīsdesmit, es saprotu, ka šāda temperatūra man galīgi nav pa prātam, un es centīšos nekādā gadījumā neapmeklēt valstis sezonā ar šo ellišķīgo krāsni, vai arī vispirms notievēšu līdz 75 kg (kam gan grūti noticēt).
Uzkrāvis mantas uzticamajam ēzelim un neveikli satvēris kasti, es aizvilkos uz lidostu. Pusnaktī tur neviena nebija, neskaitot retus apsargus un apkopējus, tāpēc riteni iepakoju nesteidzoties un ar baudu. Kad pienāca izlidošanas laiks, gadījās kārtējā ķibele. "airBaltic" kasiere paziņoja, ka man jāapmaksā velosipēda pārvadāšana. Es, protams, neesmu pats uzmanīgākais cilvēks pasaulē, bet varbūtība, ka aizmirsu to izdarīt tiešsaistē, taisoties kaut kur doties ar velosipēdu, tiecas uz nulli. Pēc veselas dienas slodzes un nedēļas laikā sakrātā noguruma no manas parastās kautrības un miermīlības nebija palicis ne vēsts. Bļaut un lamāties, es, protams, nesāku, taču jaunajai un simpātiskajai kasierei atbildēju diezgan asi, sak', ko pie velna? Viņa, acīmredzot pieradusi pie daudz nepatīkamākām situācijām, paprasīja man kaut kādu noslēpumainu velo apmaksas kodu, uz ko es viņai pateicu, ka man nav ne jausmas, kas tas ir, kur to ņemt un vispār viņiem lidostā nestrādā bezmaksas Wi-Fi. Nomocījies ar pārrunām, es piekritu samaksāt 60 eiro, zinot, ka ierašanās brīdī varēšu atgriezt naudu.
Pēc apmaksas internets pēkšņi sāka strādāt, un es atradu savu e-biļeti. Protams, velosipēda pārvadāšana bija apmaksāta, bet, kad parādīju biļeti kasē, man pateica, ka noslēpumainā koda tur joprojām nav. Tas mani pamatīgi nokaitināja, jo man kā patērētājam pilnīgi nav jāzina par viņu iekšējo virtuvi un jākreditē uzņēmums ar savu naudu. Diemžēl nekas cits neatlika, kā norīt šo "airBaltic" lažu. Naudas atgriešanas lieta Latvijā risinājās ilgi, atgrieza man tikai tos pašus 60 eiro vai to vietā piedāvāja vien smieklīgu vaučeri 70 eiro vērtībā nākamajam reisam. Kuru es, protams, nepaņēmu, un pareizi izdarīju, jo uz Izraēlu lidošu ar Ryanair. Velo pārvadāšana pie viņiem maksā dārgāk, bet vismaz kaut viens reiss ir normālā laikā, nevis naktī.
Naudu atgrieza gandrīz 4 mēnešus, un tikai pēc atgādinājuma un atkārtota pieteikuma. Vārdu sakot, tagad esmu ar airBaltic pakalpojumiem neapmierināto nometnē, lai gan saprotu, ka muļķīgi sagaidīt kaut ko daudz no loukosta. No otras puses, par WizzAir, ar kuru esmu lidojis diezgan bieži, man nav nekādu sūdzību, un biļetes tur ir vēl lētākas.
Lai nu kā, agrajā rītā bez tālākām problēmām atgriezos Latvijā, saliku riteni un aizvilkos uz vilcienu. Jau kuro reizi saprotu, ka nakts bez miega man pēc tam nozīmē vairākas dienas briesmīga garastāvokļa un pašsajūtas, bet bieži vien citu variantu nav — biļetes parastajās aviokompānijās maksā kaut kādu kosmosu, bet pasauli redzēt — tas ir cienījams mērķis, lai dažas dienas pamocītos.